О забое скота: письмо рава М.Баркана министру земледелия

Posted by

Споры о забое скота в Латвии в соответствии с правилами Кашрута (и халяля) по-прежнему не утихают. Поэтому публикуем это письмо почти 2-х летней давности,  где рав Баркан объясняет латышским чиновникам на латышском же языке правила кошерного забоя и то, почему их нельзя считать негуманными.

Rīga, 2009. g. 11. februāris.

Cienījamais M. Rozes kungs,

Atbildot uz Zemkopības ministrijas pieprasījumu Nr. 5-4/455 no 02.02.2009 par rituālu dzīvnieku kaušanu, informēju par rituāla dzīvnieku kaušanas īpatnībām, kuras diktē ebreju reliģiozā tradīcija.

Viens no svarīgākajiem cilvēces pastāvēšanas rītausmā dotās Toras baušļiem – aizliegums sagādāt ciešanas dzīvniekiem. Saskaņā ar ebreju tradicionālo pasaules uzskatu, visas dzīvās radības ir paredzētas cilvēka, Radības kroņa, vajadzībām, lai nodrošinātu viņam iespēju sasniegt to mērķi, kura dēļ viņš ir radīts, — sava Radītāja gribas izpildei. Kā teikts: „Tu viņus visus radīji ar Savu gudrību” (Teilim, 104:24), cilvēka žēlsirdībai jābūt vērstai uz visiem Visaugstā garabērniem”.

Rituāla kaušanas pienākums secināms no Toras piektās grāmatas (Dvarim) (12:21);

šhita Torā tiek pieminēta sakarā ar tempļu upurēšanu – svētku (kodašim) un ikdienas (hulin); tā neattiecas uz zivīm un nokauta dzīvnieka iekšās atrastiem augļiem.

Šhita – pārtikā atļautu lopu un putnu kaušana, kas veikta saskaņā ar Halāhā – ebreju likumā noteiktajiem noteikumiem.

Rituāla kaušana tiek veikta ar momentānu horizontālu griezumu, kas pāršķeļ barības vadu un elpvadu, tā sauktos simanim (‘pazīmes’). Dzīvnieks, kas nokauts saskaņā ar rituāla kaušanas noteikumiem, tiek uzskatīts par kašera, turklāt nokautais lops ir kašera tikai tai gadījumā, ja griezums iznācis gan barības vadam, gan elpvadam, bet putns – pat tad, kad pāršķelts ir tikai viens no simanim (‘pazīmes’).

Šhitu veic rituāla kaušanas likumos apmācīts cilvēks – šohets. Naža asmenim, ar kuru tiek veikta rituāla kaušana, ir jābūt ļoti asam un bez jebkādiem defektiem. Pirms katras kaušanas šohetam ir jāpārliecinās, vai nazis atbilst prasībām, un jāpārbauda tā asmens asums uz sava naga malas. Nazim ir jābūt metāla, tagad tiek izmantoti tikai tērauda naži. Noteiktas prasības tiek izvirzītas tā garumam un formai: nazis nedrīkst būt galā smailināts; tam ir jābūt divas reizes garākam nekā dzīvnieka kakla platums. Pirms šihtas griezējs norunā atbilstošu benedikciju. Pēc putnu un savvaļas lopu kaušanas šohetam jāapber izlijušās asinis ar zemi vai smiltīm. (Lev. 17:11–14). Mājdzīvnieku asinis, kas kādreiz tika lietas upuraltārim, nav noteikti jāapber. Pēc nokaušanas dzīvnieka kautķermenis, no kura izņemts sēdes nervs (tā sauktais hid ha-naše; iekšējie tauki (helev) un izlaistas asinis, pāriet kategorijās kašer (atļauts lietošanai). Tai gadījumā, ja šhita nav izpildīta pēc noteikumiem, viss kautķermenis pāriet kategorijā trefa ( ne kašers). Pēc šihtas pārbauda (procedūru sauc par bdika – ‘pārbaude’), vai nokautais dzīvnieks nebija ne kašera jau dzīves laikā. Ja dzīvnieks pārcietis kādu traumu vai slimību, tiek pārbaudīti visi viņa iekšējie orgāni. Lopa rituāla kaušanā pārbauda plaušas, putnu kaušanas gadījumā šo pārbaudi neveic. Bdika – pārbaude ietilpst šoheta pienākumos, kas atspoguļojas šī profesijas pilnā nosaukumā – šohet-u-vodek.

19.gs.Eiropā radās dzīvnieku aizsardzības kustības, kuras varas orgāniem prasīja aizliegt rituāla kaušanu, motivējot to tā, ka tā rada ciešanas dzīvniekam. Lielai daļai šo kustību īstais cēlonis bija antisemītisms; pirmā no tām radās Vācijā. 1893.g.Šveicē pēc sabiedrisko uzskatu aptaujas rituāla kaušana tika pasludināta ārpus likuma. 1890.gados Krievijā pēc šihtas aizliegšanas izvērtās vētraina kampaņa par tā atcelšanu, kas rezultātā vainagojās ar panākumiem. Vadošo lomu šajā kampaņā nospēlēja ārsts un sabiedriskais darbinieks I.A.Dembo (1848–1906). Viņš panāca, ka tiek veikti izmēģinājumi kautuvē un I.P.Pavlova laboratorijā un pierādīja, ka citi kaušanas veidi sagādā dzīvniekiem ne mazāk moku. Rezultātā I.Dembo izpētīja dažādus kaušanas veidus ārzemēs, strādājot slavenu Eiropas zinātnieku laboratorijās. Ļoti sīki izpētot visas jautājuma detaļas, doktors Dembo nonāk pie secinājuma: no visiem mums zināmajiem lopu kaušanas veidiem labākais ir ebrejiem, tas ir humānāks, un bez tam šajā veidā no dzīvnieka kautķermeņa iziet daudz asiņu, kas pasargā gaļu no bojāšanās. Šajā darbā tiek minēti lielāko medicīnas un veterinārijas spīdekļu uzskati: prof. Vihrova, prof., Gerlaha, prof.Pavlova, Djuba-Reimona u.c., kuri piedāvā visā pasaulē atcelt citus lopu kaušanas veidus un pāriet uz ebreju veidu.

1930g. rituāla kaušana tika pasludināta ārpus likuma Bavārijā un Norvēģijā, 1933.g.— nacistiskajā Vācijā, 1937.g. — Zviedrijā, un 1938.g. — Itālijā. Nopietni ierobežojumi šhitam tika ieviesti 1936.g.Polijā. Otrā Pasaules kara laikā rituāla kaušana tika aizliegta visās nacistu iekarotajās valstīs.

Tagad pēc ilgstošas vadošo zinātnieku cīņas, kuri ir pierādījuši, ka šhita nav nežēlīgāka kā citi dzīvnieku nonāvēšanas veidi, ASV, Lielbritānijā, Īrijā, Somijā un Dienvidamerikas valstīs tika pieņemts likums, kas aizsargā rituāla kaušanu. Polemikas laikā halāhiskās autoritātes izskatīja iespēju apdullināt dzīvniekus pirms šihtas ar elektrošoku. Tomēr vairums ebreju likuma speciālistu noraidīja šo iespēju, jo strāvas izraisītais kakla muskuļu sasprindzinājums apgrūtina griezuma izdarīšanu, kas var pārvērst dzīvnieku trefā.

Nazis šhitai ir ass kā skuveklis, tāpēc dzīvnieks nejūt griezumu. Dzīvnieka kakla abās pusēs iet artērijas, kas piegādā asinis smadzenēm (miega artērijas). Tiklīdz šīs artērijas ir pārgrieztas, asinsspiediens smadzenēs nekavējoties krītas līdz nullei un dzīvnieks zaudē samaņu. Līdz brīdim, kad tas varētu kaut ko just, dzīvnieks jau ir miris.

Daudzās tā sauktajās civilizētajās valstīs pieņemtas dažādas lopu nokaušanas formas – it kā „cilvēciskākas”.  Tā dzīvniekus iepriekš apdullina ar negaidītu triecienu pa galvu vai ar elektrostrāvas lādiņu, bet pēc tam nonāvē tādā vai citādā veidā.

Uz apsūdzībām nežēlībā ebreji vienmēr ir atbildējuši: tieši rūpīga šhitas likumu ievērošana nodrošina dzīvnieka bojāeju bez sāpēm un mokām. Galvenais nosacījums – lai nazis, šhitas instruments būtu ass un pilnīgi gluds. To pārbauda, lēni novelkot pa asmeni ar nagu, un, ja jūtams kaut mazākais negludums, tad šis nazis tiek uzskatīts par nederīgu un ar to nokautā dzīvnieka gaļu aizliegts lietot pārtikā (sk.Šulhan Oruh, Jore dea, Šhitas likumi, 6:1). Bez tam vajadzīgs, lai šhita tiktu veikta ar ātru kustību neapstājoties. Dzīvnieks turklāt nejutīs sāpes, jo zināms, ka ātra griešana ar asu un plānu asmeni ciešanas nerada. Cilvēki, kuri pārcietuši operāciju bez narkozes, apliecina, ka, ja griezums tika izdarīts ar ļoti asu skalpeli, ātru ķirurga rokas kustību, tad viņi šajā mirklī nejuta nekādas sāpes, un par griezuma esamību viņus pārliecināja tikai asins parādīšanās.

Uz apsūdzībām nežēlībā ebreji vienmēr ir atbildējuši: tieši rūpīga šhitas likumu ievērošana nodrošina dzīvnieka bojāeju bez sāpēm un mokām. Galvenais nosacījums – lai nazis, šhitas instruments būtu ass un pilnīgi gluds. Ebreju gudrajo uzskati tagad ir apstiprinājušies ar asinsrites sistēmas zīdītāju smadzenēs pētījumu rezultātiem. Šie pētījumi pilnībā apgāza iepriekšējos iebildumus pret šhitu un bez tam palielināja mazticīgo tik pieprasīto Toras pārdabiskās izcelsmes pierādījumu sarakstu.

Lieta tāda, ka smadzeņu pamatnē visiem zīdītājiem atrodas asinsvadu centrs, pa kuriem smadzenes tiek apgādātas ar asinīm. Pat ārsts jauniesācējs zina: ja šajā organisma daļā pēkšņi krītas asinsspiediens, dzīva būtne nekavējoties zaudē samaņu.

Šhitas laikā pārgriež aortas, kas baro smadzenes. Par cik asins plūsma turklāt izšļakstās no griezuma vietas, asinsspiediens tur krasi krītas un ilgākais pēc divām sekundēm (!) dzīvnieks zaudē samaņu. Tāpēc tas nevar just nekādas sāpes – ne šhitas brīdī, ne pēc tam. Pirms šhitas sāpes nav jūtamas, pateicoties ātrai naža kustībai, tā asumam un gludumam, bet pēc tam dzīvnieks nejūt sāpes samaņas zuduma dēļ.

Nav šaubu, ka citi nokaušanas veidi dzīvniekiem ir mokoši. Apdullināšanai ar elektrisko lādiņu ir jānovērš sāpju sajūtas, taču tā izraisa ciešanas pati par sevi. Nenoliedzami, nokaušana ar šāvienu galvā arī saistīta ar mokām – īpaši neprecīza mērķējuma vai dzīvniek negaidītas galvas kustības gadījumā. Par cik tamlīdzīgu gadījumu ir pietiekami daudz, tad diemžēl reti dzīvnieku nogalina nesāpīgi.

Pēc šhitas pa dzīvnieka ķermeni pārskrien krampji un tas konvulsīvi kustas. Taču pētnieki ir pierādījuši, ka šīs parādības ir tikai reflektora muskuļu saraušanās, kas nav saistīta ar sāpju sajūtām. Tamlīdzīgi arī ķirzakas aste, atdalīta no ķermeņa, nejūt sāpes, bet tomēr lokās.

Bez iepriekš minētajām aortām, kas atrodas kaklā, pa kurām asinis nonāk smadzenēs, kakla aizmugurējā daļā ir aortas, kas cieši pieguļ mugurkaulam. Tās arī sasniedz smadzeņu pamatni un apgādā to ar asinīm. Rodas jautājums: par cik šhitas gadījumā tiek pārgrieztas tikai priekšējās aortas, bet aizmugurējās turpina apgādāt smadzenes ar asinīm, tad šķiet, ka dzīvniekam vienalga jājūt sāpes?! Tostarp Toras likumi aizliedz pārgriezt aizmugurējās aortas, jo nazis tādā gadījumā aizsniedz mugurkaula kaulus, kas šhitu padara spēkā neesošu, bet gaļu – pārtikā nederīgu.

Un, lūk, nesen mēs kļuvām par patiešām pārsteidzoša atklājuma lieciniekiem. Patiešām, visiem zīdītājiem ir aortas gan kakla priekšpusē, gan aizmugurē. Taču pārnadžiem atgremotājiem zīdītājiem, tas ir tiem, kuru gaļu Tora atļauj izmantot pārtikā, aizmugurējām aortām ir īpaša uzbūve. Ja zīdītājiem, kuru gaļu Tora ir aizliegusi, aizmugurējā daļā esošās aortas piegādā asinis tieši uz smadzenēm , zīdītājiem, kuru gaļu Tora ir atļāvusi, aizmugurējās aortas, pirms sasniedz smadzenes, savienojas ar priekšējām, un liela daļa asiņu, kas plūst pa aizmugurējām aortām, smadzenēs nonāk pa aortām, kuras atrodas priekšpusē!  Tā ka pārtika atļautajiem zīdītājiem šihtas gadījumā asinis pārstāj pienākt smadzenēs gan no priekšējām, gan arī aizmugurējām aortām. Tagad jau laikam var apgalvot, ka atļauto dzīvnieku šhita pilnībā izslēdz tiem jebkādas sāpju sajūtas.

Ir zināms, ka gremotājdzīvnieki negremo gremokli laikā, kad tos kaut kas satrauc. Taču, kad tos ieved šihtas telpās, viņi mierīgi gulstas un pārgremo gremokli, nepievēršot uzmanību tam, ka apkārt tāda paša veida dzīvnieki ir pakļauti šhitai. Tādējādi tika noskaidrots: bez tā, ka šhita nerada liekas mokas dzīvniekiem, tieši pirms šhitas viņi nejūt tuvo nāvi, un tāpēc atkal neizjūt ciešanas. Tomēr Aloha aizliedz veikt viena dzīvnieka šhitu otra klātbūtnē, lai novērstu pat dzīvnieka moku varbūtību (sk. Šulhan Oruh, Jore dea, 36:14).

Var atrast pārsteidzošu līdzību starp islama un ebreju dzīvnieku kaušanas (šhitas) noteikumiem, kur ieliktas vienas un tās pašas prasības – līdzjūtība pret dzīvnieku un ciešanu nenodarīšana tam.

Dzīvnieka apdullināšana pirms kaušanas ir pretrunā ar halāhu, proti, obligāta apdullināšana būtībā aizliegs šhitu. Eiropas rabīnu konferences Starptautisko sakaru daļas direktors Filips Karmels atzīmēja, ka saskaņā ar halāhu nav vajadzīga nekāda apdullināšana. „Jau pati šhita uzreiz apdullina dzīvnieku, — viņš saka. – Ja mēs nebūtu pārliecināti, ka šī metode apdullina dzīvnieku, tad neizmantotu šo nokaušanas metodi. Mūsu metode ir humāna”.

1993.gadā Eiropas komisija izdeva lēmumu, kas atzina reliģiozus noteikumu, kas aicina uz obligātu apdullināšanu, izņēmumus. Zviedrija, ES locekle kopš 1995.gada, šodien paliek vienīgā Eiropas Savienības valsts, kura aizliedz šhitu. Košera  nokaušanu aizliedz arī Norvēģija un Šveice, kas nav ES locekles, ar ko savas ebreju kopienas piespiež importēt košeru gaļu.

Beļģijā tiek izstrādāts likumprojekts par gaļas, kas iegūta nokaušanas saskaņā ar reliģioziem likumiem rezultātā, marķēšanu. Daudzi dzīvnieki, kas nogalināti pēc šhitas noteikumiem, nevar iziet papildus stingrās kašrutu departamenta pārbaudes. Gaļa, kura neiziet šos papildus testus, kā arī nokauto lopu aizmugures daļas, kuras ir grūti košerēt, tiek pārdotas parastiem miesniekiem. Tādas gaļas, kā iegūtas saskaņā ar reliģiozajiem likumiem, marķēšana liks pircējam saprast, ka dzīvnieks tika paredzēts lietošanai ebreju vidē. „Marķēšana pirmajā acumirklī nešķiet slikta, bet patiesībā tas apzīmogo ebreju lietoto kaušanas veidu – tas ir tas pats, kas dzeltenu zvaigžņu piekarināšana dzīvniekiem”.

Ceru, ka viss iepriekš norādītais dos Zemkopības ministrijai pietiekamu informāciju pareiza lēmuma pieņemšanai.

Ar cieņu,

Rabīns Menahems Barkahans

Leave a Reply